Intervija, kas sākās ar neveiksmi
Sešas sekretāres četru nedēļu laikā bija aizgājušas no Rossy Corporation, un katra jaunā versija par noslēpumaino miljardieri lika viņam izklausīties drīzāk pēc briesmoņa nekā pēc cilvēka. Viena raudādama pameta biroju, cita pazuda, neko nepaskaidrojot, bet vēl kāda vienkārši vairs neatgriezās. Kad es šķērsoju uzņēmuma durvis, man kabatā bija tikai 53 dolāri, uz ielas salūzusi kurpe un pilnīga neziņa, ka esmu piekritusi intervijai pie paša Čikāgas visvairāk baidītā Sicīlijas mafijas bosa.
Visi bija pārliecināti, ka es izturēšu stundu. Taču jau pirmajās minūtēs kļuva skaidrs, ka šī diena izvērtīsies pavisam citādi. Es kļūdaini iegaumēju stāvu, salauzu papēdi, paklupu pie durvīm un nokļuvu Lorenzo Rossy kabinetā kā cilvēks, kuram dzīve ir nolēmusi uzdot vairāk jautājumu nekā atbilžu.
Augšējais stāvs un aukstā klusuma sajūta
Cetrdesmitajā stāvā valdīja savāda smarža — tīrības un stipras kafijas sajaukums. Vēlāk uzzināju, ka Lorenzo pieprasīja abas: tīrība bija domāta, lai noslaucītu prom jebkuru pēdu, bet espresso — lai visi būtu pietiekami modri, strādājot viņa tuvumā. Kad lifts atvērās, es uzreiz sajutos neiederīga: slapjš apģērbs, pie sejas pielipuši mati un kurpe, kas pēc nolauztā papēža vairs īsti neatgādināja otru pāri.
Pie durvīm stāvēja plats plecains vīrietis ar tumšiem matiem. Viņš mani nopētīja bez smaida un vienkārši pajautāja, vai esmu sekretāre. Es atbildēju, ka kandidēju uz šo amatu, un piebildu, ka mana vienīgā drošā “cietušā” esmu es pati. Šķita, ka viņa sejā uz mirkli saviļņojas kaut kas līdzīgs īsam smaida ēnam.
Brīdis, kas visu izmainīja
Kabinetā valdīja greznība, kas vairāk atgādināja troni nekā biroju. Pie galda sēdēja Lorenzo Rossy — tumši pelēkā uzvalkā, perfekti sakārtots, ar seju, kurā nebija ne mazākās emocijas. Viņa pelēkajās acīs bija vēsums, kas lika man sastingt vēl pirms viņš pateica pirmo vārdu.
“Sēdies,” viņš noteica.
Es devos uz priekšu, taču saplīsušais papēdis nodeva mani visnepiemērotākajā brīdī. Es zaudēju līdzsvaru, ietriecos viņa darba virsmā, un mana soma atvērās ar nepatīkamu klikšķi. Viss, kas man piederēja, izbiris uz viņa nevainojamā galda: uzkoda, zāles, monētas, uzlādes vads, grāmatas un nodokļu rokasgrāmata ar desmitiem iezīmētu lappušu.
“Es ļoti atvainojos,” es nočukstēju. “Vilciens apstājās, papēdis nolūza, soma saplīsa, un šķiet, ka arī mana pašcieņa ir iesniegusi atlūgumu.”
Lorenzo skatījās uz mani, kamēr es mēģināju satraukti savākt mantas. Tad viņš pamanīja kaut ko manā rokā un uz mirkli apklusa. Es instinktīvi paslēpu to aiz muguras, cerot kaut nedaudz glābt pēdējās cieņas paliekas.
Viņš tikai mierīgi pateica, ka esmu nokavējusies, un es atbildēju, ka vilciens aizkavējies. Viņš uzsvēra, ka vajadzēja plānot labāk, bet es godīgi atzinos, ka izbraucu agrāk, nekā jebkurš saprātīgs cilvēks varētu prasīt.
- salauzta kurpe,
- izbiris somas saturs,
- auksts kabinets,
- un priekšnieks, kurš nevienu brīdi neizskatījās pārsteigts.
Tomēr tieši šajā mulsinošajā brīdī es sapratu, ka aiz stingrā skata un ledainās balss slēpjas kas vairāk par baumām. Man vēl nebija ne jausmas, ka šī intervija kļūs par sākumu notikumiem, kas atklās finanšu kļūdu, slepenu ierīci un patiesību par pazudušajām sekretārēm. Un, kad ziema beigsies, no šī stāsta paliks vien pārmaiņu pēdas.
Kopsavilkums: viena neveiksmīga intervija noveda mani uz Rossy Corporation augstāko stāvu, kur aiz auksta klusuma un stingriem noteikumiem slēpās noslēpumi, kas varēja satricināt veselu impēriju.
