Pulkstenis rādīja 5:30, taču Marija jau bija nomodā. Viņa pamodās līdz ar pirmo raudienu, kas izskanēja caur plānajām divistabu mājas sienām pilsētas malā — Leo balsi, kas lika saprast, ka viņš vairs negrib gaidīt ne mirkli. Ar vienu roku viņa noglauda sapinušos brūnos matus un lēni piecēlās.
“Jau nāku, mans mīļais,” viņa nočukstēja, aizsoļojot līdz paštaisītajai gultiņai stūrī.
Leo pacēla skatienu uz viņu ar acīm, kas katru rītu Mariju apstādināja uz mirkli. Tās bija zaļas. Spilgti, dziļi zaļas — tādas, kādas viņa pati nekad nebija iemantojusi. Viņas acis bija vienkārši brūnas, nogurušas, un viņa ļoti labi zināja, no kurienes šis zaļums nācis.
Līdz 6:45 viņa jau bija ģērbusies: žakete, balta blūze — neoficiālais sekretāres apģērbs Nortvudas pamatskolā. Leo, paēdis un sakopts, vicināja nolietotu grabulīti, kamēr Marija somā lika autiņbiksītes un pudelītes. Viņas rīta ritms bija precīzs un nemainīgs, balstīts kafijā, disciplīnā un tīrā gribasspēkā.
“Dosimies, mazais. Dženkinsas kundze jau gaida.”
Dženkinsas kundze, sešdesmit piecus gadus veca, dzīvoja apakšstāvā. Viņa bija vienīgā persona, kurai Marija patiešām uzticēja savu dēlu. Par nelielu samaksu viņa uzņēma Leo ar tādu siltumu, kādu Marija bija zaudējusi, kad deviņpadsmit gadu vecumā kļuva par bāreni pēc satiksmes negadījuma, kurā gāja bojā abi vecāki.
Šī bija algas diena. Ejot uz darbu, Marija galvā pārrēķināja visu: īri, elektrību, autiņbiksītes un pedagoģijas kursu, ko viņa apmeklēja trīs vakarus nedēļā. Nekam pāri nepalika. Un nekad arī nepalika.
Nekā skolā nezināja, ka viņa ir viena pati ar bērnu. Marija bija uzbūvējusi profesionālu dzīvi uz klusuma pamata, baidoties no nosodījuma un tenkām. Personāla lietā bija tikai nevainojams CV un lieliskas rekomendācijas. Nodaļa par Leo tēvu bija aizvērta.
Vismaz viņa tā domāja.
Diena ritēja kā parasti: zvani, dokumenti, vecāki, skolotāji, steiga un ierastā rosība. Marija rakstīja atskaites, kad durvīs parādījās direktore Deividsone ar neparasti sirsnīgu smaidu.
“Marija, man vajadzīga tava palīdzība. Rīt skolā ieradīsies nozīmīgs uzņēmējs, lai apspriestu iespējamu sociālo projektu. Vēlos, lai tu visu noorganizē un viņu pavadītu.”
“Protams, direktore. Uz mani varat paļauties,” viņa atbildēja automātiski, ne mirkli nenojaušot, ka šī tikšanās izjauks viņas pasauli un saliks to kopā no jauna — tādā formā, kādu viņa vēl nespēja iedomāties.
Tajā vakarā, šūpojot Leo miegā, Marija izvilka vienīgo fotogrāfiju, ko vēl glabāja no vīrieša, kuru bija pazinusi pirms pusotra gada. Tajā bija elegants vīrietis tumšā uzvalkā, kas smaidīja pūlim. Ītans Blekvuds. Miljardieris, kurš viņas dzīvē bija ieskrējis kā komēta un atstājis aiz sevis tikai gaismas pēdas.
“Un tu, Leo,” viņa čukstēja, “ja vien tu zinātu, cik skaistu dēlu tev ir devis liktenis.”
Viņa bija mēģinājusi viņu atrast, kad uzzināja par grūtniecību. Mēģinājumi bija neveiksmīgi. E-pasti palika bez atbildes, zvani netika savienoti. Viņa birojs vienmēr atrada iemeslu, lai viņu nepielaistu tuvāk. Galu galā Marija pārstāja censties. Lepnums, viņa sev teica. Un vajadzība pēc naudas nebija pietiekams iemesls, lai klanītos.
- Viņa klusībā viena audzināja bērnu un slēpa to no visiem darbā.
- Viņa dzīvoja pēc stingra plāna, kur katrs cents bija skaitīts.
- Viņa vēl nezināja, ka rītdiena atvedīs Ītanu Blekvudu atpakaļ viņas dzīvē.
Un tas, ko Marija vēl nezināja — ko neviens nevarēja paredzēt — bija tas, ka nākamajā dienā liktenis savedīs viņu ar Ītanu Blekvudu tādā veidā, kas mainīs visu viņu abu dzīvē.
Kopsavilkums: Marija dzīvo klusi, rūpējas par dēlu un slēpj pagātni, bet tuvojas tikšanās, kas var uz visiem laikiem mainīt gan viņas, gan Ītana dzīvi.
